15/07/2026
Skulptūras piedāvājums tiek atsaukts. Saruna par publisko telpu paliek
Par Tukuma Brīvības laukumu, autorību un robežu, kur kritika pārvēršas pazemojumā.
Brīvības laukums Tukumā atrodas pašā pilsētas centrā, taču esošajā veidolā tas drīzāk ir caurplūdes punkts nekā galamērķis. Tam iziet cauri, tajā nepaliek. Tagad, kad laukuma pārbūve pēc vairāk nekā desmit gadu ilga procesa jau nonākusi īstenošanas stadijā, tēlniecības objekts nav atsevišķs dekors, bet viens no veidiem, kā atjaunotajai publiskajai telpai dot jaunu iemeslu cilvēku klātbūtnei. Laba publiskā telpa sākas brīdī, kad cilvēks tajā ne tikai nonāk, bet izvēlas palikt. Dāņu arhitekts un pilsētvides pētnieks Jans Gēls labu pilsētu salīdzinājis ar labu ballīti: cilvēki tajā paliek nevis tāpēc, ka jāpaliek, bet tāpēc, ka gribas.
MARK arhitektu piedāvājums nebija par “smukāku strūklaku”, bet par publisku telpu, kas darbojas.
2013. gadā Tukums rīkoja metu konkursu, piesaistīja kompetentu žūriju un profesionālā procesā izvēlējās MARK arhitektu priekšlikumu. Tēlniecības objekts bija daļa no sākotnējās ieceres.
Šim objektam ir autors – Pauls Pudžs, Latvijas Mākslas akadēmijā izglītots tēlnieks ar formveides pieredzi, vides objektu praksi un savu tēlniecības valodu. Mediju un sociālo tīklu telpā darbs tika reducēts līdz mākslīgā intelekta produktam, masu rūpniecības izstrādājumam vai atdarinājumam; medija virsrakstā – līdz “made in China”. Taču ražošana nav autorība, un tehniska izgatavošana nav idejas radīšana.
Brīvības laukuma iecere balstījās uz kontrastu starp vēsturiskas mazpilsētas mērogu un mūsdienīgu publisko telpu. Vēsturiska pilsēta nav jāiesaldē pagātnē, – baidoties no laikmetīga pienesuma, tā pamazām pārvēršas par fonu.
Šajā projektā spogulis un atspīdums nebija nejaušs efekts – ūdens, nerūsējošais tērauds, cilvēku un apkārtējās apbūves atspulgi veidoja laukumu kā vietu, kur pilsēta ierauga pati sevi. Tagad šis spogulis ir nostrādājis skaudrāk: tas parādīja, kā mēs runājam par autoru, ķermeni, brīvību un mākslu publiskajā telpā – un kā mēs runājam viens ar otru un viens par otru.
Arī dejojošās sievietes tēls ir apzināta izvēle – tēls par kustību, atbrīvotību un ķermeni ārpus standartizēta skaistuma priekšstatiem. Brīvība nav tikai laukuma nosaukums – tā ir arī spēja publiskā telpā pieņemt tēlu, kas nav ērts un glancēts. Ja saruna par šo tēlu pārvēršas formulējumos “plika resnīte”, “kaila baba”, “pornogrāfija modē” vai “kauns bērnus tur laist”, tā vairs nav tikai estētiska diskusija. Problēma nav ķermenī, bet tajā, kā uz ķermeni skatās un kā par to runā.
Publiskā telpa pieder visiem, tāpēc jautājumi, kritika un nepatika ir leģitīmi. Taču demokrātiska diskusija nenozīmē tiesības aizstāt faktus ar viedokli, dzēst autorību un iznīcināt darbu ar baumām, puspatiesībām un pazemojošu valodu. Arī mākslas izmaksu pretstatīšana cilvēku pamatvajadzībām ir maldinoša: sociālie jautājumi pilsētai ir jārisina, taču atteikšanās no mākslas neatrisina nevienu sociālu problēmu – tā tikai padara publisko telpu nabadzīgāku.
Atjaunotais Brīvības laukums var palikt bez sava drosmīgākā mākslinieciskā akcenta – ne tāpēc, ka sabiedrība jautāja vai iebilda, bet tāpēc, ka profesionāla iecere vairs netika apspriesta pēc būtības: tā apauga ar baumām un tika pārvērsta par izmaksu pozīciju un ķermeņa pazemojuma objektu. Mēs neuzskatām, ka pilsētai kaut kas ir jāuzspiež, taču šādos apstākļos atsaucam Tukuma Brīvības laukuma tēlniecības objekta piedāvājumu šajā projektā un saglabājam visas ar šo ieceri un tās māksliniecisko risinājumu saistītās autortiesības.
Mārtiņš Ošāns, MARK arhitekti
Pauls Pudžs, tēlnieks
